2012. gada 15. janvāris

Where Do The Children Play? - Cat Stevens

Well you roll on roads over fresh green grass
For your lorry loads pumping petrol gas

Nākamās atmiņas man jau ir krietni vēlākas, kad es esmu divas reizes vecāks – man jau ir četri gadi. Tomēr ir jāatzīst, ka arī tās ir visai miglainas. Mēs ar brāli „palīdzam” Sencim piekraut ķerru ar akmeņiem. Man sagribas „paspīdēt” (bērnībā es bieži izjutu tādu nepieciešamību), un parādīt, cik es esmu stiprs. Paņemu milzīgu buližņiku un metu, cik man spēka. Trāpu Sencim tieši pa deniņiem mirklī, kad viņš ir noliecies pie ķerras rokturiem. Man atmiņā ir saglabājies tāds kadrs – saule spīd, putni ķērc, bet Sencis savā sarkanrūtainajā kreklā sēž zemē pie ķerras saķēris deniņus un pārdomā dzīvi.

Mūsu māja atradās kādus 2 km no dzelzceļa stacijas Salaspilī. Mums, knēveļiem, veikt šādu gabalu kājām bija vesels varoņdarbs. Senčiem nebija daudz vieglāk, jo bija jānes smagas somas ar dažnedažādām mantām, kas bija nepieciešamas dzīvošanai laukos. Atceros, ka mēs vienmēr pusceļā atpūtāmies pie liela, pelēka akmens. Tikai reizi braucienam uz Salaspili tika nolīgts taksis – Volga ar „briedīti”. Tā uz šosejas attīstīja aš’ 110 km/h. Tādā ātrumā tā drebēja pa visām šuvēm – likās, ka mēs tūlīt pacelsimies gaisā. Pasakains brauciens.

Pati māja atradās kalna nogāzē. Tedonkulis (mana brāļa krusttēvs) bija uzprojektējis tiešām lielisku ēku ar lieliem logiem un balkonu gar visu dienvidu sienu. Man patika no gultas vērot Daugavas kreiso krastu, kas gan bija krietni patālu. Uz balkona malas Muterīte puķu kastēs sastādīja kreses. Dažkārt negaisa laikā zibens gaismā sarkanās puķes izskatījās kā liesmas. Es pat pārbijos no tā skata. Savukārt nogāzē mamma izveidoja akmeņdārzu, izmantojot sarkano šūnakmeni, kuru liekas ieguva turpat kaut kur netālu. Akmeņdārzs bija ļoti skaists – Muterīte sastādīja puķes tā, ka tur vienmēr kaut kas ziedēja. Apakšā bija zālājs ar baseiniņu. Mēs ar Jāni tur dažkārt peldējāmies.

Vasarnīcu rajons stiepās aptuveni 2 km garumā. Mūsu māja bija tā tālākajā malā, bet otrā galā bija baznīca, kuru varēja redzēt, jo ceļš (dubulttaciņa) bija taisna kā strīpa. No tās sākās nogāze, kuru ik pa pāris simts metriem sadalīja šķērsielas. Vistālāk no mums un vistuvāk baznīcai dzīvoja Zelmeņmārtiņš. Viņš bija viens no labākajiem mūsu čomiem. Laimīgā kārtā nokļūt līdz viņam nebija grūti, jo visi jaunieši vasarnīcu rajonā bija apgādāti ar ereliukas veļļukiem (orļonokiem). Vienīgais izņēmums bija Poļikovs Dauzoņa, kuram bija škoļņiks. Tā arī nesapratu, kāpēc viņam bija tāda iesauka.

Zelmeņmārtiņa māja principiāli atšķīrās no visām citām, jo tur visas durvis bija bīdāmas kā japāņiem, nevis veramas. Kā jau teicu, mums ar Jāni patika tur ciemoties. Zelmeņmārtiņš vienmēr bija noslieci kaut ko izdomāt un darboties. Atceros, ka viņam pirmajam parādījās personīgais fočuks Smena, par ko mēs viņu ne mazums apskaudām. Ja Zelmeņmārtiņam acumirklī nebija nekādu praktisku ideju, viņš mēdza izdomāt dažādus stāstus, kas varēja būt atgadījies – puikām tā mēdz būt. Mēs ar Jāni bijām ārkārtīgi lētticīgi, un tāpēc ideāla auditorija viņa fantāzijām.

Vēl tālajā galā netālu no Zelmeņmārtiņa dzīvoja Einārs, kurš daudzus gadus vēlāk kļuva slavens kā latviešu rokenrolu izpildītājs. Viņam tieši kaimiņos, ja nemaldos, dzīvoja Regīna, kuras tētiņam piederēja mašīna – mūžu vecs trofejas džips. Tas pārvietojās ar baigo tarkšķi un kūpoņu, bet vienalga bija ievērības cienīga parādība, jo auto tajos laikos praktiski nevienam nebija. Atceros, kā Survillo (man tā palicis atmiņā laimīgā džipa īpašnieka vārds) to krāsoja pirms pārdošanas. Viņš bija piemontējis putekļu sūcējam smidzinātāju. Mūsu kaimiņš vecais Topecs gan aizrādīja, ka pirms krāsošanas mašīnu tomēr vajadzētu nomazgāt.

Vistuvāk mums dzīvoja Ozerjanka – tas bija tikai divus kalnus, t.i., šķērsielas tālāk no mums. Viņa vasarnīcā varēja iekļūt pa lūku no garāžas, kas bija zem mājas. Mēs tā pieradām iet šo ceļu, ka durvis praktiski pārstājām lietot – pa lūku varēja nokļūt uzreiz Ozeru guļamistabā. Ozerjankas vecākiem svētdienas rītos tas dažkārt nepatika. Ozerjankam bija vecākais brālis Aivars. Reiz viņš nolēma sacensties, ja nemaldos, ar Poļikovu Dauzoņu, kurš ātrāk nobrauks ar orļonoku pa nogāzi. Te jāpiemin, ka bez cilvēkiem vasarnīcu rajonā dzīvoja arī pāris meitenes – Viktorija un Gunta. Viņas nolēma puišu sacensību padarīt interesantāku. Kad tie pilnā špūrē nesās garām, viņas izmeta uz ceļa šiem priekšā pāris pagales. Poļikovs Dauzoņa vēlāk atzinās, ka esot aizvēris acis un vienkārši pārbraucis tām pāri. Aivars nolēma tās apbraukt, bet iedrāzās kūdras kaudzes stūrī, kas bija nobērta turpat pie Zeltiņu (Guntas senču) mājas. Nelaimīgā kārtā kūdrā bija sieksta, kurā tad arī Aivars ieskrēja. Viņš pārlidoja pāri ragiem, bet veļļuka dakša no trieciena pieliecās pie rāmja tā, ka priekšējais ritenis vairs nevarēja pagriezties. Orļonoks pārtenterēja guļošajam Aivaram pāri gandrīz noraujot tam ausi. Viņš asinīm noplūdis aizvilkās mājās, bet mums pārējiem bija ko atcerēties. Labi, ka nekādu baismīgu seku Aivaram no gūtajiem ievainojumiem nebija. Vienīgi, kad Ozerjankas ričuks tika salabots, ar to spēja pabraukt viņš vienīgais – tas kaut kā jocīgi vilka uz sāniem.

Tomēr galvenā izklaide Salaspilī bija peldēšanās Daugavā. Līdz upei gan bija jāiet krietns gabaliņš. No sākuma bija jātiek pāri Jurupītei – tā bija tāda neliela ar kalmēm aizauguse upīte kādus simts metrus no mūsu mājām. Kad gājām tai pāri pa laipu, Jurupītes vidū skaidri varēja saskatīt tanku mīnu. Tā bija kā nosēta ar sīkiem akmentiņiem – mēs, puikas, ar kaķenēm mēģināja to sašaut. Kas notiktu, ja tā tiešām detonētu, neviens neiedomājās.

Daugava bija kādu puskilometru tālāk. Pa ceļam iznāca iet garām kādai vasarnīcai, kuras saimniekam aplam nepatika, ka mēs tur staigājam. Viņš reiz bija piesolījis kādam no puikām „pautus izgriezt”. Nu, tas bija par daudz! Tagad, dodoties gar šo māju, vienmēr skanēja pašsacerēta dziesma:
Pautu griezējs staigā dārzā, umplaulā,
Liela muša pimpja galā, umplaulā.
Zooparkā tas ir bijis,
Zilonīti izrūnījis...

Daugavai pie Salaspils bija akmeņaina dolomīta gultne. Pa asajiem akmeņiem bija grūti ieiet ūdenī. Dažkārt mēs tur makšķerējām – ķērās kazragi un grunduļi. Acīmredzot ūdens 60-tajos bija tīrs. Man palikuse atmiņā kāda peldēšanās, kad man iznāca novērot fenomenu, kuru es vēlāk nosaucu par „triku ar peldbiksēm.” Atminos, ka no sākuma es peldējos, un nevarēju saprast, kāpēc krastā stāvošais makšķernieks tik drūmi mani vēro. Pēc tam notupstos kādā bedrē, lai izgrieztu peldbikses. To paveicis, laimīgi ceļos kājās, bet tajā pašā brīdī kāds neredzams spēks norauj tās man līdz ceļgaliem. Pludmalē bija meitenes, un parādīt savus plikumus bija briesmīgs kauns. Es ātri notupstos, un uzvelku peldenes atkal vietā, bet, kad ceļos kājās, tās atkal man nobrūk līdz ceļgaliem. Apjukumā atkārtoju šo manevru vēl pāris reižu. Tad atkal notupstos, un sāku pētīt šī fenomena cēloņsakarības. Beidzot man pieleca! Man peldbiksēs bija ieķēries makšķerāķis ar krietnu auklas gabalu. Notupies es biju uzkāpis uz auklas tā, ka ceļoties kājās bikses vienmēr tika norautas.

Vēlāk atklājam citu peldēšanās vietu kādu gabalu augstāk pa upi. Mēs vienmēr kopā ar senčiem tur apmetāmies uz milzīga akmens. Tur bija ideāla peldēšanās vieta – dolomīts bija gluds kā betonēts baseina dibens, bet tālāk upes gultne bija it kā pārluzuse, veidojot dabīgu 3-5m dziļu baseinu. Mēs šo vietu nosaucām par Kaiju klubu, jo parasti putni bija mūsu akmeni bagātīgi noķēzījuši ar guano. Muterīte vienmēr dabūja to mazgāt pirms apmešanās. Krastā auga daudz meldru, un Sencis mums ar Jāni no tiem sasēja tādas kā laivas. Kuģot ar tām, saprotams, nevarēja, bet priekš peldēšanās derēja ideāli.

Reiz atbrauca ciemoties Tedonkulis, un viņš, nirstot gar gultnes lūzuma malu, pamanīja aiz kādas siekstas paslēpušos milzīgu zivi – tas bija sams! Tedis bija mednieks, un viņš bija sev izgatavojis arī zemūdens šaujamos – harpūnu. Nākamajās nedēļās Tedis ar to nošāva divus samus. Neatceros, cik lieli tie tieši bija – aptuveni manā augumā. Sama gaļu Tedis sadalīja starp kaimiņiem, un mēs savu daļu ēdām kādas pāris nedēļas. Dīvainā kārtā Rīgas Omammas gatavotās sama kotletes garšoja visiem.

Vispār zivju bija ārkārtīgi daudz. Bez minētajiem samiem Tedis nošāva arī milzīgus sapalus un līdakas. Runājot par līdakām, atceros, ka mēs, puikas, pavasarī pēc paliem gājām tās ķert peļķēs. Lieta tāda, ka nārstojot līdakas sagāja krastos, bet, kad palu ūdeņi strauji atkāpās, nereti tās palika peļķēs. Mūsu acu priekšā viens vecis ar izceļamo tīkliņu no šauras tērcītes, kas plūda atpakaļ uz Daugavu, ar vienu grābienu dabūju divas milzu līdakas. Mēs reiz ar saviem mazajiem spainīšiem izsmēlām vienu peļķi, kur bija „aizķērusies” kāda līdaka. Noķerto zivi ielaidām mūsu baseiniņā pie mājas. Vēlāk rudenī atlaidām to Jurupītē.

Kaut kad pa to burzmu Sencis arī bija nopircis divus šaujamos – sporta loku un gaiseni. Ar loku varēja šaut tikai pieaugušie, jo bija nepieciešams milzīgs spēks, lai to atvilktu. Arī šaut bija jāiet pāri šosejai uz grantskarjeru, lai kādam netrāpa. Ar gaiseni bija vienkāršāk – mēs pie kompostkaudzes nolikām dēli ar mērķiem, un sacentāmies precizitātē. Vienreiz pēc rikošeta skrots trāpīja Muterei pa pakaļu tā, ka viņa ar degunu ieurbās dobē, kuru bija ravējuse. Izcēlās milzīgs skandāls un šķendēšanās. Vēlāk mēs iemanījāmies ar gaiseni šaut no balkona pa kuģīšiem baseinā. Reiz Sencis nošāva pelēko strazdu no bara, kas uzglūnēja mūsu ķiršiem. To pakāra kokā par biedinājumu citiem. Tas drusku reabilitēja Senci par to vēzisko rikošetu.

Tajā laikā man likās, ka Jāņi sadala vasaru divās vienādās daļās. Parasti uz Līgo vakaru ieradās arī mans krusttēvs - Ozolonkulis ar moci. Viņš mēdza mūs pavizināt ar to. Man bija dikti bail no motora – tas briesmīgi rūca. Mutere uz Jāņiem vienmēr darināja kvasu. Reiz tas sanāca riktīgi garšīgs un mēs trīs – mans bračka, Ozerjanka un es sacentāmies, kurš vairāk izdzers. Vēlāk mans krusttēvs mani nesa mājās, jo man bija sasāpējušies galva un vēders. Acīmredzot gluži bezalkoholisks tas kvass nemaz nebija.

Pēdējos gados Salaspilī parādījās HES celtnieki. Tie ar milzīgām kravas mašīnām veda granti no karjera aiz šosejas uz uzbērumu kaut kur aiz baznīcas. Vasarnīcu rajonu pārņēma nolemtības sajūta – to bija paredzēts appludināt. Pagaidām gan nekas tāds vēl nenotika, ja neskaita, ka celtnieki ļoti metodiski un ar apskaužamu neatlaidību rudenī un pa ziemu izlaupīja visas vasarnīcas. Mēs, puikas, gudrojām, kā varētu kaitēt celtniekiem. Reiz apmētājām ekskavatoru ar kukurūzas vālītēm – pateicoties Hruščova lauksaimniecībai, tās mantas mums netrūka. Vēlāk aizvēlām baļķi šķērsām pārī šosejai. Diemžēl sagadījās tā, ka šoferis, kas izrādījās cietējs, bija 14. numurs. Tas bija vienīgais normālais vecis, kurš dažkārt vizināja bērnus savā auto.

Mēs savai smukajai vasarnīcai nozāģējām balkonu un nojumes, uzcēlām to uz treilera, un pārvedām uz jaunu vietu – Lielvārdi. Cita starpā, Lielvārdē mūsu kaimiņiene no rīta, kad ieraudzīja, ka tukšajā zemes gabalā ir parādījusies māja, vārda tiešā nozīmē atsēdās uz zemes. Acīmredzot viņai tas bija pārsteigums. Vēlāk vēl ilgi apkārtnē klīda baumas, ka Opernieku ielā pa vienu nakti ir uzcirsta māja.

Bet mana pēdējā atmiņa par Salaspili ir, ka Tedonkulis ar kuvaldu brucina betonēto mājas pagraba sienu. Beigas.

Sākums: Sinepes
Tālāk:  Lielvārde

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru